Plakāts Latvijā

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atrodas bagātīga plakātu kolekcija, kas aptver laikaposmu no 19. gadsimta otrās puses līdz mūsdienām. Vecākais darbs datēts ar 1899. gadu, saglabājušies arī šī reklāmas veida priekšteči – senās teātru afišas un dažādu pasākumu piemiņas lapas. Kolekcija sniedz priekšstatu par plakātu no pirmsākumiem līdz šodienai, tajā skatāmi gan jau atzītu mākslinieku, gan līdz šim mazāk zināmu autoru radošie pieteikumi. Latvijā strādājošo mākslinieku iespieddarbu kolekciju papildina arī ārzemju kolēģu sniegums, no kura jāatzīmē Raula Difī plakāts 1939. gada franču mākslas izstādei Rīgā. Vairāku darbu autori nav zināmi, bet par dažiem no tiem ir izteikti minējumi. Plakāti kārtoti tematiski, ievērojot mākslas stilu un virzienu attīstības hronoloģiju.

Jūgendstila periods, kas aptver laiku no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta otrajam gadu desmitam, vēstī par aktīvo garīgo dzīvi Rīgā: Mākslas salona darbību, ceļojošās mākslinieku biedrības jeb tā saukto Peredvižņiku darbu izstādi, Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanu, V Latviešu dziesmu svētkiem. Plakātā rod atspoguļojumu arī Pirmais pasaules karš.

Neatkarīgās Latvijas Republikas jauncelsme sakrīt ar klasiskā modernisma dominanti mākslā. Demokrātisko pārmaiņu liecības ir Satversmes sapulces un tai sekojošo parlamentu vēlēšanu plakāti, reklāmās iemūžinātas jaunās valsts rūpes par karā bojāgājušo un bēgļu gaitās pazudušo vecāku bērniem. Ir izveidojusies Latvijas armija, un mākslinieku lielāko uzmanību izpelnās aviācija.

Tiek reklamētas dažādu mākslas grupējumu darbu skates. Sevi piesaka reklāmas biroji, jaunie preses izdevumi, dažādu tautību organizācijas, notiek rūpniecības preču un lauksaimniecības izstrādājumu skates, karnevāli, sporta svētki, preses simtgades jubileja, masku balles, cirka un kino izrādes, dziesmu svētki.

Trīsdesmitie gadi ir Art Deco un jaunreālisma laiks. Šī perioda plakāts atklāj ne tikai Latvijas valsts tālāko saimniecisko augšupeju, bet rāda arī politisko pārmaiņu raisītās negatīvās sekas. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms nonivelē sabiedriskās un mākslas dzīves dažādību, un “latviskais” tiek atzīts par vienīgo pozitīvo vērtību, kas redzams tautudēlu un tautumeitu variācijās, kuras ceļo no viena plakāta uz otru, un tikai talantīgākajiem māksliniekiem ir izdevies iedvest “dzīvības elpu” stereotipajos tēlos. Pozitīvais tēls kļūst par dominējošo, tā proponēšanai kalpo Art Deco dekoratīvās kvalitātes un jaunreālisma klasicizējošais monumentālisms. Attīstās kooperācijas kustība, un par saimnieciskās dzīves vadmotīvu kļūst aicinājums: “Latvijas naudu par Latvijas ražojumiem”, palielinās vietējo uzņēmumu izstrādājumu reklāmu skaits. Plakāti aicina pievērsties veselīgam dzīves veidam, vērot starptautiskās sacensības, ceļot, apmeklēt plašās ārzemju mākslas skates un vietējo mākslinieku izstādes.

Četrdesmito gadu sākumā jaunreālisms pāraug t. s. heroiskajā reālismā. Šis laiks ienes krasas pārmaiņas Latvijas liktenī. Jau 1940. gadā Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, padomju vara izskauž jebkādas laicīgās dzīves vērtības, un politiskais plakāts, kas slavē jauno iekārtu, kļūst par vienīgo un noteicošo. Seko Otrais pasaules karš, un latviešu tautas dramatiskais liktenis turpinās. Paliekot bez izvēles iespējām, latviešu karavīri par savas dzimtenes brīvību cīnās vienā no divām naidīgajām pretvarām, un par viņu moto var uzskatīt Kurta Fridrihsona plakātu “Rokas nost no Latvijas!”.

Aktīvi pārkārtojumi ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē sākās pēc Otrā pasaules kara. Komunistiskās partijas stingrā uzraudzībā tika realizēta Krievijas impēriskā politika, un šie centieni redzami arī 40. gadu otrās puses – 50. gadu plakātā. Māksliniekiem bija pilnīgi jāaizmirst Latvijas Republikas laikam raksturīgie formālie paņēmieni un jāmodernizē krievu 19. gadsimta otrās puses reālisma izteiksme, ko šajā laikā sauca par sociālistisko reālismu. Arī plakātu tekstos skaidri izteiktas jaunās sabiedriskās formācijas vadlīnijas: “Lai dzīvo padomju tautas vadonis – lielais Staļins!”, “Uz priekšu – uz komunisma uzvaru!”, “Padomju sieviete ir līdztiesīga un aktīva komunistiskās sabiedrības cēlāja” u. tml.

Pakāpeniski, sākot ar 50. gadu beigām – ar t. s. “Hruščova atkusni” – ideoloģiskās iedarbības formas kļuva nedaudz maigākas. No plakātiem pakāpeniski izzuda iepriekšējam periodam raksturīgie vadoņu tēli, plīvojošie sarkanie karogi; detalizāciju nomainīja formu lakonisms un vispārinājums. Politiskajos un ekonomikai veltītajos plakātos joprojām saglabājās deklaratīvisms, bet kultūras notikumu, dabas aizsardzības reklāmā vīrišķīgi brutālo formu nomainīja poētisks dekoratīvisms.

70. gadi ir latviešu plakāta uzplaukuma laiks. Domas spraigums un formas oriģinalitāte, iespējams, bija viena spilgtākajām tālaika liecībām protestam pret totalitārisma uzspiesto vienveidību un individuālā nivelāciju. Kultūras jomām veltītajos plakātos tika paustas vispārcilvēcīgas vērtības, apliecināta nacionālā identitāte.

80. gadu vidū izsīka ideoloģizētās mākslas attīstība, un plakātā, līdzīgi kā citās mākslas jomās, spēcīgāk saskatāmas Rietumu mākslas virzienu – abstrakcionisma, sirreālisma, hiperreālisma u. c. – ietekmes. Paradokss, ironija kļuva par neatņemamu darbu sastāvdaļu, un šī izteiksmes forma bija it īpaši raksturīga tālaika jaunajai mākslinieku paaudzei. Plakātā vērojama arī kritiska attieksme pret sava laika parādībām.

20. gadsimta 90. gados – atjaunotās Latvijas Republikas neatkarības pirmajā desmitgadē turpinājās kultūras notikumu reklāmas dominante, saglabājās rokrakstu daudzveidība.

Inta Pujāte
Mākslas maģistre


©Attēlu pārpublicēšanai nepieciešama Latvijas Nacionālās bibliotēkas atļauja

Digitālajā bibliotēkā iekļautie plakāti nav paredzēti tiražēšanai. Lai elektroniskā veidā iegūtu attēlus poligrāfiskā kvalitātē, griezties Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attēlizdevumu fondā Rīgā, Tērbatas ielā 75, LV-1001

Saīsinājumi:
        B.v.  - bez vietas
        B.i.   - bez izdevniecības
        B.g.  - bez gada